Ceļvedis „Daba ziemā”

Sniegpārsliņas ir ledus kristāli, kas veidojas mākoņos no gaisā esoša mitruma. Atkarībā no gaisa temperatūras (tai vienmēr jābūt zemākai par 0⁰C) un mitruma var veidoties dažādas formas sniegpārsliņas. Vienkāršākās ir sešstūrainas plāksnītes, var veidoties arī adatiņas un kolonnas. Skaistākās ir pārsliņas ar sešiem vai 12 zariņiem. Interesanti, ka sniegpārsliņām nekad nav četri vai astoni zariņi. Dabā nav divu pilnīgi vienādu sniegpārsliņu.

Leduspuķes veidojas aukstu logu iekšpusē no gaisā esošā mitruma. Tās sāk „augt” tur, kur ir visaukstāk, parasti no loga malām. Ledus kristāliņi turpina veidoties blakus jau esošajiem, tāpēc pēdējais „aizaug” loga rūts vidus. Ja ēkas iekšpusē ir ļoti silts un logi ir labi noblīvēti, tad leduspuķes neveidojas.

Putnu barošana ziemā, kad sniega un sala dēļ ir apgrūtināta barības atrašana, palīdz putniem pārziemot. Svarīgi atcerēties, ka mēs esam atbildīgi par to, ko pieradinām. Sākot putnus barot, tas jādara regulāri, līdz pat pēdējiem sniegiem. 

Visbiežākie viesi putnu barotavās ir: lielās zīlītes, zilzīlītes, cekulzīlītes, purva un pelēkās zīlītes, mājas un lauku zvirbuļi, dzilnīši, dižraibie dzeņi, melnie meža strazdi, kā arī mājas baloži, žagatas un sīļi. 

Putniem piemērota barība ir: tauki un speķis, saulespuķu sēklas un rieksti. Putniem garšo arī auzu un kukurūzas pārslas, linsēklas, miežu putraimi, grūbas, prosa, kā arī citas sēklas un graudi.

Putnu barība nedrīkst būt sālīta, jo sāls ir putniem bīstams!

Sarkankrūtītis jeb svilpis ir Latvijā samērā bieži sastopams putns. Šo putnu tēviņiem ir spilgti sarkanas krūtis, no kā arī radies sugas nosaukums. Mātītēm un jaunajiem putniem krūtis ir pelēcīgas. Svilpji Latvijā sastopami visu gadu, bet ligzdošanas laikā uzvedas ļoti nemanāmi. Ēd dažādu koku sēklas, arī ogās meklē galvenokārt sēklas.

Baltais āmulis (Viscum album) ir daudzgadīgs, ziemzaļš pusparazītisks augs, kas aug arī Latvijā.

Āmulis daļu organiskās barības vielas uzņem fotosintēzes ceļā, bet ūdeni un minerālvielas no koka, uz kura tas parazitē. Āmulis savam saimniekkokam neko ļaunu nenodara. Āmulis zied martā vai aprīlī sīkiem ziediņiem, kas smaržo pēc āboliem. Smarža pievilina divspārņu kārtas kukaiņus (mušas), kas apputeksnē ziedus. Āmuļa auglis atgādina baltu, apaļu ogu, taču tā nav oga. Auglis ir sēkla, ko apņem balta, lipīga un gļotaina sēklsedze.

Āmuļa sēklas izplata putni. Kad sēklas izgājušas caur putna barības traktu, tās burtiski tiek „pielīmētas” pie koka.

Parastā egle (Picea abies) ir mūžzaļš skuju koks. Atšķirībā no priedes, egles skujas pie koka piestiprinājušās pa vienai. Egle ir visātrāk augošais Latvijas skuju koks. Latvijā egles var sasniegt gan varenu garumu, gan diženu apkārtmēru. Krimuldas apkārtnē aug egle, kuras apkārtmērs ir 4,63 m. Latvijas garākā egle, kura sasniegusi 46 m atzīmi, aug Gaujas Nacionālajā parkā Sautas kalnā. Salīdzinājumam – Brīvības piemineklis ir 42 m augsts. Egles koksni nereti izmanto mūzikas instrumentu izgatavošanai.

Katrā teritorijā, kur aug koki un krūmi, rūdeņos neizbēgami rodās kritušās lapas. Mežā tās tā arī paliek guļam, līdz sadalās, bet cilvēku apsaimniekotās vietās parasti tiek savāktas kaudzēs. Ja lapukaudze jau tūlīt pēc savākšanas netiek aizvākta kompostēšanai, bet paliek pagalma stūrī līdz pavasarim, iespējams, to kāds izmantos kā ziemas migu. Tie var būt dažādi kukaiņi, zirnekļi un citi sīki radījumi, bet varbūt lapu kaudzē ziemos ezis. Tāpēc, cenšoties agri pavasarī lapas aizvākt, vai vēl sliktāk – sadedzināt, iespējams nodarīt pāri vēl gulošajiem.

Atšķirībā no daudziem citiem dzīvniekiem, ezis visu ziemu pavada ziemas guļā. Tā ķermeņa temperatūra šajā laikā ir ap +4 grādiem. Lai visu ziemu varetu nogulēt, rudenī ežiem ir jāuzkrāj rezerves zemādas tauku veidā. Sēnes un ābolus  ziemas krājumiem tie uz migu nenes.

Cilvēkiem reizēm šķiet, ka ziemā visiem zaķiem jābūt baltiem. Tā tas nebūt nav, jo Latvijā sastopamas divas zaķu sugas. Baltais zaķis tiešam ziemā ir baltā kažociņā, bet vasarā kļūst pelēks, lai ir grūtāk pamanāms. Dzīvo biezos mežos, bet izvairās no atklātām vietām.

Un ir pelēkais zaķis, kurš gan ziemu, gan vasaru ir dažādu toņu pelekā kažociņā. Labprāt uzturas atklātās vietās – laukos, pļavās, krūmājos. Abu zugu zaķi pārtiek tikai no augiem, vasarā tie ir dažādi lakstaugi, ziemā - koku miza un sīkie zariņi.

Stirna ir Latvijas mežu vismazākais briedītis. Atšķrība no saviem radiniekiem aļņa un staltbrieža, tā vairāk ēd augu maigākās daļas, bet koku un krūmu zariņus sāk ēst tikai dziļā sniegā. Stirnas visbiežāk var ieraudzīt, barojamies ziemāju laukos.

Pateicoties  savām spējām pielāgoties dažādām situācijām, lapsa ir kļuvusi par vienu no plašak izplatītajiem plēsējiem pasaulē. Tā iemanās dzīvot pat pilsētās.  Viens no lapsas talantiem ir „peļošana” , kad lapsa pateicoties savai izcilajai dzirdei saklausa peles atrašanās vietu pat zem pusmetru bieza sniega, un precīzi mērķētā lēcinā pele nokļūst lapsas zobos.

Alnis ir Latvijas lielākais savvaļas dzīvnieks. Tā masa var sasniegt 600 kilogramus. Alnis ir meža iemītnieks, sastopams arī purvu malās, izcirtumos un ūdenstilpju tuvumā, kā arī kultūrainavā. Bieži dzīvo noteiktā, nelielā rajonā. Mātes dzīvo kopā ar mazuļiem, tēviņi dzīvo pa vienam. Piedzimstot mazuļiem, iepriekšējā gada teļi māti atstāj un, meklējot jaunu dzīvesvietu, sāk klejot. 

Spiras ir īpašas formas augēdāju dzīvnieku ekskrementi. Tām vienmēr ir apaļa vai ovāla forma. 

Atkārībā no dzīvnieka lieluma, atšķras arī spiru izmērs. Turklāt, pēc spiras lieluma un formas ir iespējams noteikt kāds dzīvnieks šeit uzturējies, reizēm ir iespejams noteikt pat dzīvnieka dzimumu. 
Spiras mežā mēdz atstāt zaķi, stirnas, staltbrieži un aļņi.

Vairāk par dzīvnieku spirām iespējams lasīt ceļvedī „Latvijas dzīvnieku mēsli”.

Ziemeļbrieži ir vieni no raksturīgākajiem vēlā ledus laikmeta dzīvniekiem, tie apdzīvoja pieledāja apgabalus un sekoja ledājam, kas atkāpās uz ziemeļiem. Šodien ziemeļbrieži ir sastopami ziemeļu puslodē tundras zonā. Savukārt par ziemeļbriežu klātbūtni Latvijas teritorijā liecina daudzie fosīlo atlieku  atradumi  – gan ragi, gan skeleta daļas ir atrastas Lielupes krastos, Nītaurē, Odzienā un Lubānā. 

Ziemeļbriežī ir vienīgie brieži, kam ragi ir abu dzimumu pārstāvjiem. Tēviņiem tie ir ļoti lieli un žuburaini, tiek katru gadu nomesti drīz pēc riesta sezonas beigām vēlu rudenī. Savukārt mātītēm ragi ir mazāki un vienkāršāki, tiek nomesti tikai pavasarī.

Ziemeļbrieži vasarā pārtiek no dažādiem augiem, bet ziemā galvenokārt no ķērpjiem, ko tie ar nagiem izrok no sniega. 

Ziemeļbrieža rags, kas atrasts Odzienā. Rags ir aptuveni 11 tūkstošus gadu vecs un ir labi saglabājies. Tas glabājas Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumā.

Cilvēki, labu gribēdami, nereti izvēlas svinēt Ziemassvētkus mežā, un, lai iepriecinātu dzīvnieciņus, rotāt eglīti ar burkāniem vai citiem dārzeņiem. Tomēr, ja viņi atgrieztos svinību vietā pēc kāda laika, vizticamāk rotājumi joprojām karātos eglītē. Kāpēc tā? Vai tiešām stirnām un zaķiem negaršo burkāni un ķirbji?

Stirna izsalkumā ķirbi uzēstu ar prieku, bet izradās, ka izrotātā eglīte neatrodas dzīvnieku ierastajā barošanās maršrutā. Un dzīvnieki, kas pieraduši ēst no zemes, nemeklē barību kokos. 

Reizēm šie cienasti pat apdraud meža iemītniekus! Piemēram, saitītēs, kas izmantotas kārumu karināšanai, sapinas putni. 

Lai cienastu, kas aiznests uz mežu, dzīvnieki atrastu, tas jāatstāj vietā, kur dzīvnieki uzturās. Šādas vietas parasti atrodas nomaļus no cilvēku apmeklētiem maršrutiem, tās var atpazīt pēc dzīvnieku pēdu nospiedumiem. Tāpat svarīgi atcerēties, ka viena bāgātīga maltīte uz Ziemassvētkiem nekādi nepalīdzēs dzīvniekiem izdzīvot līdz pavasarim. 

Dzīvnieka atstāto pēdu raksts var atšķirties no pārvietošanās ātruma. Lēni pārvietojoties, pēdu raksts daudziem dzīvniekiem būs izkārtots zigzag veida ķēdītē, bet, pārvietojoties ātri, nospiedumi bieži izkārtojas pa pāriem un atrodas tālāk viens no otra.

Pēdu nospiedumu atpazīstamību ietekmē arī tas, pa kādu virsmu dzīvnieks pārvietojies. Sūnās un zālē var nojaust aptuveno pēdas izmēru, bet nav saskatāmas nianses. Visskaidrākie pēdu nospiedumi paliek mitrās smiltīs un svaigā, seklā sniegā. Tomēr sniegā iemīta pēda, tam kūstot, var mainīt savus izmērus, piemēram, nelieli vāveres pēdu nospiedumi var saplūst aļņa pēdas izmēra iedobumā.

Pelēkais zaķis (Lepus europaeus) 
Pakaļkājas pēdas nospiedums 14–17 cm garš un 3–7 cm plats, priekškājas 6 cm garš un 3,5 cm plats. Tā kā zaķim pakaļkājas ir daudz garākas nekā priekškājas, skrējienā to pēdu nospiedumi atrodas pirms priekšķepu nospiedumiem. 

Stirna (Capreolus capreolus)
Pēdas nospiedums sirdsveida, var sasniegt 4,5 cm garumu un 3 cm platumu. Aizmugurējo nagu platums mazāks nekā priekšējo, substrātam pieskaras tikai dziļā sniegā vai dubļos. Pārvietojoties pa mīkstu substrātu un skrienot, priekšējie nagi izplešas. Soļa garums līdz 45 cm, lēkšojot var sasniegt 5,5 m, takas platums līdz 8 cm. 

Alnis (Alces alces)
Pēdas nospiedums var sasniegt 17 cm garumu un 13 cm platumu, bet kopā ar mazajiem aizmugures nadziņiem maksimums 30 cm. Aizmugurējo nagu platums mazāks nekā priekšējiem nagiem, tie parasti nepieskaras substrātam. Soļa garums ejot 70–100 cm, lēkšojot līdz 350 cm, takas platums 20–30 cm.

Rudā lapsa (Vulpes vulpes)
Pēdas garums vidēji 6 cm, platums 5 cm, soļa garums ejot  20–30 сm. Lapsas pēdas parasti ir novietotas taisnā līnijā, atšķirībā no suņa, kura pēdas izkārtojas zigzagā.

Par salmiem sauc labības (auzu, kviešu, miežu, rudzu utt.) stiebrus, kas paliek pāri pēc nokulšanas. Par salmiem nereti sauc ne tikai graudaugu stiebrus, bet arī atliekas pēc kaņepju un linu kulšanas. Mūsdienās salmus izmanto ne tikai kā pakaišus dzīvniekiem, bet arī biomasas ražošanā un celtniecības materiālu izgatavošanai.

 

 

 

 

 

Zemeszvaigznes ir sēnes. To vidū ir apaļš bumbulītis, kurā veidojas sīkiem puteklīšiem līdzīgas sēnes sporas (kā mazi pūpēdīši). Apkārt tam ir 4–12 stari, tāpēc kopumā šīs sēnes atgādina zvaigznes. Latvijā var atrast vairāku sugu zemeszvaigznes, dažas ir tikai 1,5–2 cm lielas, citas var būt lielākas par 10 cm diametrā.