Latvijā sēnes iespējams atrast ne tikai rudenī, bet arī agri pavasarī un atkušņa laikā pat ziemā. Tomēr parasti sēņošanas laiks sākas aprīļa beigās un maija sākumā. Sēņotāji visvairāk ir iecienījuši bisītes, lāčpurnus un ķēvpupus, taču atrodas arī citas – dažādas kaussēnes, kā arī cepurīšu sēnes. Vairākas no tām ir bīstamas indīgās sēnes (Patujāra, šķiedrgalvīte, pavasara sārtlapīte), bet maija auzene ir laba ēdamā sēne.
Ar pašām agrākajām pavasara sēnēm saistās kāds pārpratums, kas radies tulkošanas kļūdas dēļ. Nosaukums „murķelis” ienācis valodā pirms aptuveni 100 gadiem, tulkojot to no vācu valodas vārda „Morchel”. Latviešu valodā šo sēni sauc par lāčpurnu.Diemžēl Latvijā šis nosaukums tika piedēvēts pavisam citai sēnei, kuras vārdu nosaukums ir „Lorchel”, kas patiesībā ir bisīte. Iespējams, tas noticis tāpēc, ka Vācijā un citur Rietumeiropā lāčpurni ir daudz biežāk sastopami un iecienīti kā ēdamās sēnes, bet Latvijā šīs labās īpašības tikušas piedēvētas pie mums biežāk sastopamajai bisītei.
Lāčpurni ir garšīgas ēdamās sēnes, kuras var cept nevārītas, bet ar bisītēm iespējams smagi saindēties, pat tikai ieelpojot to tvaikus, kas radušies vārīšanas laikā. Bisītes satur toksīnu – giromitrīnu, kas dažkārt sēnēs uzkrājas lielākos daudzumos. Giromitrīns, sēni vārot, karstajā ūdenī nešķīst. Tā lielākā daļa sadalās, žāvētas sēnes pusgadu glabājot noslēgtā traukā. Drošības apsvērumu dēļ iesakām šīs sēnes uzturā nelietot.
Parastā bisīte (Gyromitra esculenta)
Aprīlis – maijs
Sēnei raksturīga smadzeņveida krokota cepurīte un īss, balts kātiņš. Aug priežu mežos un izcirtumos. Svaigā veidā ļoti indīga, vārot var saindēties, ieelpojot tvaikus. Ieteicams lietot kaltētu, jo kaltējot indīgās vielas zūd.
Parastais lāčpurns (Morchella esculenta)
Aprīlis – maijs
No bisītes atšķiras ar bišu šūnām līdzīgām cepurītes krokām un gaišāku krāsu. Aug lapu koku mežos un dārzos. Ēdama, cepama bez vārīšanas, bet jāuzmanās, lai nesajauktu ar ļoti indīgo bisīti.
Parastais ķēvpups (Verpa bohemica)
Aprīlis – maijs
No lāčpurna atšķiras ar brīvu, pie kātiņa nepieaugušu cepurītes malu un garāku kātiņu. Aug lapu koku mežos, mitrās vietās. Ēdams, bet sīksts, pirms cepšanas jānovāra.
Austrijas agrene (Sarcoscypha austriaca)
Marts – maijs
Spilgti sarkana kaussēne, viena no visagrākajām, parādās jau marta beigās, aug uz trūdošiem lapu koku, galvenokārt alkšņu zariņiem, mitrās vietās. Nelielos daudzumos lietojama kā rotājums uz salātiem vai sviestmaizēm. Lielākos daudzumos var būt indīga.
Maija auzene (Calocybe gambosa)
Maijs – jūnijs
Viscaur netīri balta, samērā liela un drukna cepurīšu sēne ar izteiktu smaržu. Aug lapu koku mežos, vecos parkos, dārzos. Ēdama, cepama bez iepriekšējas vārīšanas. Nedrīkst sajaukt ar līdzīgās vietās augošo Patujāra šķiedrgalvīti.
Patujāra šķiedrgalvīte (Inocybe erubescens)
Maijs – jūnijs
Cepurīšu sēne ar sākumā smailu un baltu, bet vēlāk plakanu un sarkstošu cepurīti. Aug parkos un lapu koku mežos. Nāvējoši indīga sēne! Izteiktā krāsas maiņa (no baltas uz ķieģeļsarkanu) ir galvenā pazīme atšķirībā no ēdamās maija auzenes.
Gļotainā makstaine (Volvariella gloiocephala)
Maijs – jūnijs
Liela izmēra cepurīšu sēne ar pelēcīgi baltu, gļotainu cepurīti, sārtām lapiņām un garu kātiņu ar maksti pie pamata. Aug tīrumos, ganībās un dārzos, reizēm vecu salmu kaudzēs. Neēdama vai pat vāji indīga.
Pavasara sārtlapīte (Entoloma vernum)
Aprīlis – Maijs
Neliela izmēra cepurīšu sēne ar tumši brūnu, sākumā konisku, vēlāk plakanu cepurīti un sākumā pelēcīgām, vēlāk sārtām lapiņām. Aug priežu mežos. Indīga.
Priežu čiekursēne (Strobilurus tenacellus)
Aprīlis – maijs
Sīkas cepurīšu sēnes, kas aug agri pavasarī uz trūdošiem priežu čiekuriem. Nelielo izmēru dēļ pārtikā nenozīmīgas. Uz egļu čiekuriem augošās egļu čiekursēnes ir mazliet lielākas, tās iespējams salasīt ēšanai.
Īskātiņa melnbaltene (Melanoleuca brevipes)
Aprīlis – jūnijs
Cepurīšu sēne ar plakanu, pelēkbrūnu cepurīti, pelēcīgām lapiņām un īsu kātiņu. Aug dažādos mežos, dārzos, ceļmalās. Ēdama, pirms cepšanas jānovāra.
