Vilis Krūmiņš (1919–2000) savulaik bija aktīvs politiķis, sabiedriskais un kultūras darbinieks, nodzīvojis piesātinātu un darbīgu dzīvi. Lielu daļu no sava darba mūža – 36 gadus – Vilis Krūmiņš bija Latvijas Dabas muzeja direktors.
Vilis Krūmiņš bija spilgta personība Latvijas politiskajā vidē, un sirdī viņš loloja neatkarīgas un plaukstošas Latvijas ideālus. Savukārt Latvijas Dabas muzeja darbinieki atceras Vili Krūmiņu kā aktīvu dabas aizsardzības popularizētāju, cīnītāju par muzeja interesēm, kuram vārds kabatā nebija jāmeklē. Pateicoties viņa darbībai, Dabas muzejs šodien ir tāds, kādu to redzam.
Informāciju apkopoja D. Meiere, S. Ruskule, rakstā izmantoti M. Eipures savāktie materiāli.
Foto – LNDM arhīvs
Vilis Krūmiņš dzimis 1919. gada 27. maijā Sēlpils pagastā sava vectēva Jāņa Krūmiņa dzimtas mājā. Vēlāk mācījās un ar izcilām sekmēm pabeidza Jēkabpils valsts reālģimnāziju (1935–1940), pēc kuras uzsāka studijas Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē. Pirms kara pabeidza arī tautskolotāju kursus pie Rīgas Skolotāju institūta, iegūdams tiesības strādāt par skolotāju.
Vilis Krūmiņš par bērnību un jaunību Sēlijā raksta: „Sēlpils, Raiņa klubs, netālā Jēkabpils ģimnāzija, — te ir īstais ceļa sākums manai dzīvei. Un Rainis — cīņā saucējs un virzītājs, viņa dzeju krājumiņš — karavīra somā visus četrus frontes gadus, cauri nāves ielejām, kontūzijām un ievainojumiem. „Es karoju par Raiņa Latviju,” tā jau no frontes rakstīju arī savai nākamajai dzīvesbiedrei Ainai.”
Vilis Krūmiņš Otrā pasaules kara laikā cīnījās pret vācu armiju 201. Latviešu strēlnieku gvardes divīzijā. Pēc kara enerģiskais jaunais latvietis iesaistījās sabiedriskajā darbībā, sasniedzot augstu stāvokli Latvijas toreizējā varas hierarhijā (kļuva par komjaunatnes līderi un vēlāk – par Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas otro sekretāru). Paralēli pabeidza Latvijas Valsts Universitāti finanšu un kredīta specialitātē.
No piecdesmito gadu vidus kopā ar domubiedriem darbojās nacionālkomunistu grupā un par to tika noņemts no amata, iecelts par LPSR izglītības ministru un drīz pēc tam (1962. gada 26. jūlijā) – norīkots darbā par Latvijas Dabas muzeja direktoru. Šajā amatā strādāja līdz 1999. gadam, paralēli bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks.
1988. gada septembrī Vilis Krūmiņš bija Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa organizācijas komitejas loceklis, pēc tam LTF Domes loceklis.
Vilis Krūmiņš bija Latviešu strēlnieku apvienības dibināšanas iniciators un tās priekšsēdētājs. Jāpiebilst, ka vairākas no biedrībām un apvienībām, kurās darbojies Vilis Krūmiņš, savas sanāksmes noturēja Dabas muzejā. Atmodas laikā Dabas muzeja darbinieki vieni no pirmajiem izstājās no Latvijas kompartijas. Muzeja telpās kādu laiku atradās Atmodas pasākumu organizatoru štābs. Arī Mežaparka Tautas manifestācijas sagatavošanas darbi 1988. gadā daļēji tika koordinēti no muzeja telpām.
Dabas aizsardzība Vilim Krūmiņam ir bijusi tuva tēma vēl pirms stāšanās Dabas muzeja direktora amatā. Viņš bija viens no LPSR Dabas aizsardzības likuma pieņemšanas ierosinātājiem, aktīvi darbojās Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā un atbalstīja „Dabas un vēstures kalendāra” izdošanu.
Vilis Krūmiņš aizgāja mūžībā 2000. gada 26. augustā, apglabāts Lielajos Meža kapos.
Darbība Latvijas Dabas muzejā
Vilis Krūmiņš kļuva par Latvijas PSR Dabas muzeja direktoru ļoti negaidīti, un tolaik tas viņam bija vērā ņemams pazeminājums amatā. Tomēr Vilis Krūmiņš turpmākos 36 gadus muzeju vadīja pēc labākās sirdsapziņas, un viņa vadībā muzejs kļuva par ietekmīgu organizāciju ne tikai Padomju Savienības, bet arī starptautiskā līmenī.
Saskaņā ar Viļa Krūmiņa pārliecību par dabas un kultūras saglabāšanas nepieciešamību liela uzmanība tika pievērsta dabas aizsardzībai un ekoloģijas jautājumiem. Dabas muzejā tika izveidota viena no pirmajām dabas aizsardzības ekspozīcijām PSRS ietvaros, un tās laikmetīgumu apliecināja arī kolēģi no ārvalstīm.
Ne velti 1979. gadā ICOM (Starptautiskās muzeju komitejas) PSRS nacionālās padomes dabaszinātņu sekcijas ietvaros Latvijas Dabas muzeju izvirzīja par dabaszinātnisko muzeju un muzeju nodaļu kuratoru. 1980. gadā šajā grupā ietilpa 123 dabas muzeji un novadpētniecības muzeju dabas nodaļas. To darbinieki nereti viesojās Latvijas Dabas muzejā, lai mācītos, mainītos pieredzē dabas aizsardzības popularizēšanas jomā, bet Latvijas Dabas muzeja darbinieki devās ar priekšlasījumiem uz daudzām konferencēm PSRS un ārpus tās.
Viļa Krūmiņa vadībā Dabas muzeja ekspozīcijas tika būvētas no jauna vai renovētas, protams, finansiālo iespēju robežās, un daļa ir izturējušas laika pārbaudi – to koncepcijas joprojām ir aktuālas. Piemēram, Latvijas putnu ekspozīcija, zooģeogrāfiskie apgabali. Laika gaitā šīs ekspozīcijas ir renovētas, tām ir aktualizēta informācija, piešķirta interaktivitāte un atjaunotas konstrukcijas, tās nedaudz papildinātas ar jauniem eksponātiem, tomēr pamatdoma tām saglabājusies nemainīga.
1999. gadā Vilim Krūmiņam piešķirts Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības raksts par mūža ieguldījumu izglītības darbā, 30 gadus vadot Latvijas Dabas muzeju (MK rīkojums nr. 87, 1999. g. 25. februāris).
Vilis Krūmiņš bija arī liels mūzikas un dzejas cienītājs. Muzejā nereti viesojās sabiedrībā zināmi un iemīļoti mākslinieki, piemēram, Ārija Elksne, Venta Vecumniece, Inta un Māris Villeruši, Ingus Pētersons, Sonora Vaice un citi.
Mīlestību uz dzeju apliecina arī paša Viļa Krūmiņa dzejolis.
ATDZIMŠANA
Pirmoreiz rīts no debesīm laidās,
Aprīļa saulstaru stīgās
Vizēja veldzējošs gaiss. Zeme Lieldienu gaidās
Pirmoreiz modās pēc mokām šausmīgām.
Acis mazgāja gaisma,
Dvēselē savāda jausma:
Ne miegaina piedošana, –
No nakts glābjoša aiziešana.
Ir atnācis sākums,
Kā paša sendienu sūtīts.
Stingst neparasts klusums,
Sāpīgs, bet svētīts.
Dzirdu, kā debesis runā,
Klusējot runā...
Es, apspīdēts, pirmo soli eju, –
Dievs, dedzini mani ar karstāko vēju,
No liesmām nesargā svelmainā gunī;
Ja esmu vēl tad un spēju,
Tavā gaismā palikdams,
Tad tālāk eju.
(V. Krūmiņš, publicēts žurnālā „Atdzimšana”)
Viļa Krūmiņa darba gaitas muzejā noslēdzās 1999. gadā pēc amatā pavadītiem 36 gadiem.