Ekspozīcija „Mineraloģija" šī gada janvārī ir papildināta ar 12 vērtīgiem minerāliem – hromamezītu, kemmererītu, karletonītu, planšeītu, motramītu, montgomerijītu, cinkolivenītu, baildonītu, povellītu, gaudefroijītu, kutnohorītu un semsejītu. Paraugi iegūti no dažādām pasaules valstīm – Turcijas, Itālijas, Kanādas, Kongo, Meksikas, Namībijas, Indijas, Rumānijas.
Tāpat, ir noslēgušies uzlabošanas darbi sadaļai „Luminiscence", kas no trešdienas, 22. janvāra, atkal ir pieejama apmeklētājiem. Tajā kopumā ir eksponēti 87 luminiscējošie minerāli, no tiem 17 iegādāti jauni (villemīts, kalcīts, opāls, aragonīts, agrelīts u.c.).
Tirkīzzili un tumši zili, spilgti zaļi, balti, dzelteni un sarkani – tik dažādās un košās krāsās iemirdzas minerāli, ja tos izgaismo ar ultravioleto gaismu. Šo minerāliem raksturīgo īpašību spīdēt ārējas iedarbības rezultātā sauc par luminiscenci.
No visiem minerālu luminiscences veidiem visbiežāk izplatīta ir fluorescence. Termins radies no minerāla fluorīta (CaF2) nosaukuma, kuram ultravioletā gaismā piemīt fluorescējošas īpašības. To cēlonis ir kalcija (Ca2+) jonu aizvietojums ar reto metālu elementu joniem minerāla kristāliskajā struktūrā.
Minerālu luminiscenci parasti izraisa dažādi ķīmiskie elementi un to savienojumi (hroma, mangāna, kobalta, niķeļa un urāna savienojumi), kuru joni nosaka luminiscences krāsu. Dažādu minerālu luminiscence atšķiras gan pēc intensitātes, gan krāsas, turklāt vieni un tie paši minerāli (piemēram, kalcīts) no dažādām atradnēm luminiscē dažādi.
Luminiscences spēju pārbauda ultravioletā starojuma garo viļņu (400–315 nm;1 nm = 10-9 m) un īso viļņu (280–200nm) diapazonā, jo mēdz būt minerāli, kas reaģē tikai noteiktā viļņu garumā.
Luminiscence raksturīga arī dažiem Latvijā sastopamajiem minerāliem un iežiem. Piemēram, kalcīts, dolomīts, ģipsis, laukšpats un kvarcs fluorescē sarkanā, oranžā, dzeltenā krāsā, bet dzintars spīd zaļā un zilgani zaļā krāsā.
