Pavasaris pēdējos gados saistās ar roņu sezonu Latvijas pludmalēs.
Baltijas jūrā mīt trīs roņu sugas – pelēkais ronis, pogainais ronis un plankumainais ronis. No tām Latvijas piekrastē visbiežāk sastopams ir pelēkais ronis. Visas šīs roņu sugas ir aizsargājamas.
Lielu daļu savas dzīves roņi pavada ūdenī. Tie barojas ar zivīm un bezmugurkaulniekiem. Piekrastē vai uz ledus tie iznāk atpūsties, pāroties, dzemdēt mazuļus un mainīt apmatojumu.
Pavasaros Latvijas piekrastē novērotie roņi, visbiežāk mazuļi Rīgas līča pludmalēs, ierodas no Igaunijas peldus vai retos gadījumos uz dreifējošiem ledus gabaliem.
Pelēko roņu mazuļi dzimst ziemā uz Igaunijas piekrastes salām un tās ieskaujošajiem ledus laukiem. Martā–aprīlī mazuļi ir paaugušies un nereti dodas jūrā vieni paši, līdz ar to ir sastopami arī Latvijas piekrastē.
Kāpēc ronis ir pludmalē?
Krastā ronis izlien, lai atpūstos, uzkrātu spēkus un sasildītos. Atpūta var ilgt no dažām stundām līdz dažām dienām.
Lai saudzētu roņus un to mazuļus atpūtā:
- Ievēro distanci, vismaz 50 m, neradi ronim stresu!
- Neaiztiec roni! Ronim ir spēcīgi zobi un apdraudējuma gadījumā zvērs sevi aizstāvēs.
- Turi suni pavadā! Suns var nopietni ievainot vai izbiedēt roņu mazuli. Suns bez pavadas apdraud arī pats sevi, jo ronēns aizsargājoties var kost, kā arī var pārnēsāt suņiem bīstamas infekcijas slimības.
- Nedzen roni jūrā! Ronis nav zivs, tam nav visu laiku jābūt ūdenī. Ronis dienām ilgi var dzīvot bez ūdens.
Ja ronis ir acīmredzami savārdzis vai ievainots, jāziņo Dabas aizsardzības pārvaldei:
- ronis@daba.gov.lv
- Kurzeme +371 29461880
- Pierīga +371 26424972
- Vidzeme +371 26329412
Par mirušajiem roņiem jāinformē pašvaldību.
Plašāka informācija Ronis pludmalē.
Paldies visiem, kas jau apguvuši pareizo rīcību, māca to bērniem, (nereti - bērni pieaugušajiem), draugiem, pat nejauši satiktajiem garāmgājējiem pludmalē!
Roņi Baltijas jūrā
Baltijas jūrā mīt trīs roņu sugas – pelēkais ronis, pogainais ronis un plankumainais ronis.
Pogainais ronis Phoca hispida Latvijas piekrastē novērojams ļoti reti. No pārējām sugām atšķiras ar raksturīgo ornamentu uz muguras un vismazāko augumu.
Plankumainais ronis Phoca vitulina Latvijas piekrastē ir maldu viesis. Lielāks par pogaino, bet mazāks par pelēko roni. Galva īsāka un noapaļotāka. Ķermeņa apmatojums izteikti plankumains – uz gaiša fona daudz mazu tumšu plankumiņu.
Pelēkais ronis Halichoerus grypus. 20. gs. sākumā Baltijas jūrā dzīvojuši kādi 100 000 pelēko roņu. Pārmērīgu medību un Baltijas jūras piesārņošanas dēļ 20. gs. vidū notika straujš skaita samazinājums. Visā Baltijas jūrā bija atlicis tikai daži tūkstoši pelēko roņu. Kopš 1990. gadiem, pateicoties medību aizliegumam, pelēko roņu skaits pieaug un šobrīd Baltijas jūrā uzskaitīti ap 20 000 pelēko roņu.
Pelēkajam ronim ir slaids, veltenisks ķermenis. Garš purns. Nav ārējās auss. Nāsu un ausu atveres noslēdzamas. Kakls īss, mazkustīgs. Kājas īsas, pirksti savienoti ar peldplēvi – tās pārveidojušās par pleznām. Pie katra pirksta ir nags. Pakaļējās pleznas vienmēr vērstas paralēli ķermenim, ar tām peld, bet tās nebalsta ķermeni uz sauszemes vai ledus. Biezais zemādas tauku slānis pasargā ķermeni no atdzišanas, samazina ķermeņa īpatnējo svaru un veido barības vielu rezervi. Apmatojums rets, ciets, bez pavilnas, krāsa mainīga: parasti pelēks ar tumšiem plankumiem.
Garums 155–260 cm, svars 150–300 kg.
Pelēkais ronis un cilvēks
Savulaik roņi intensīvi medīti galvenokārt tauku dēļ, kurus izmantoja smērvielu gatavošanai un dedzināja gaismekļos. Tas noveda pie krasas skaita samazināšanās 20. gs. sākumā, un 1914. gadā Anglijā tika pieņemts likums par pelēko roņu aizsardzību. Tas bija pirmais dzīvnieku aizsardzības likums pasaulē.
Pelēko roņu un zvejnieku attiecības ir sarežģītas joprojām. No vienas puses roņi saplēš tīklus, izēd un sabojā lomu, no otras – roņi sapinas tīklos un noslīkst.
Roņus ietekmē arī ūdens piesārņojums jūrā, klimata izmaiņas, traucējumi mazuļu dzimšanas un barošanas vietās, intensīva kuģniecība.
Pelēkais ronis bija 2008. gada dzīvnieks Latvijā.